Fundamentālā frekvence, kas pazīstama arī kā “fundamentālā” vai “pirmā harmonika”, mūzikai ir tāda pati kā pirmais krēsls simfoniskajam orķestrim.
Tā ir zemākā frekvence harmonikas sērijā un sākuma punkts pārējiem toņiem, kas veido skaņdarbu.
Šajā rakstā mēs apskatīsim, kas ir pamata frekvence, tās nozīme mūzikā un kā to izmantot savos skaņdarbos.
Pamatfrekvences definīcija
Pamatfrekvence jeb sarežģītā skaņas viļņa pirmā harmonika ir vienkārši frekvence, kas rada skaņas zemāko amplitūdas vibrāciju. To bieži dēvē par skaņas “tonālo centru”, jo katra harmonikas sērijas nots no tās iegūst savu augstuma atsauci.
Piezīmes pamata frekvenci nosaka divi faktori — tās garums un spriegums. Jo garāka un stingrāka ir virkne, jo augstāka ir pamata frekvence. Instrumenti, piemēram, klavieres un ģitāras, kas sastāv no stīgām, kas vibrē, izvēloties, izmanto šo principu, lai izveidotu savu toņu diapazonu.
Tehniski runājot, pamatfrekvence attiecas uz atsevišķām sinusoidālām daļām saliktā viļņu formā, un šīs pašas sinusoidālās daļas ir atbildīgas par mūsu mūzikas signāla un frekvencēm, ar kurām mēs identificējam tonalitāti. Tas nozīmē, ka izpratne par to, kā mūzikā izmantot šo vienkāršāko tonalitātes veidu, var palīdzēt radīt efektīvas melodijas, harmonijas un ritmus, kas būs melodiski iedarbīgi mūsu gaumei.
Kā pamata frekvence tiek izmantota mūzikā
Pamatfrekvence, kas pazīstama arī kā pamata skaņas augstums vai pirmā harmonika, tiek izmantota, lai radītu melodijas un efektus daudzos mūzikas žanros. Tas ir svarīgs jēdziens, kas jāsaprot, lai sasniegtu labāku skaņas kvalitāti jebkura veida producēšanā un instrumentu spēlē.
Mūzikas kontekstā pamata frekvence ir zems tonis, kas rodas, kad skaņas vilnis mijiedarbojas ar vidi. Šī toņa frekvenci nosaka tā viļņa garums; tas, savukārt, ir atkarīgs no vibrācijas periodiskuma vai objekta, kas to rada – instrumenta stīgas, balss saišu vai sintezatora viļņu formas starp citiem avotiem. Līdz ar to tembru un citus ar skaņām saistītos aspektus var modificēt, mainot vienu konkrētu parametru – to pamatfrekvenci.
Muzikālā ziņā šis parametrs ļoti ietekmē to, kā mēs uztveram divus toņus, kas skan uzreiz: vai tie jūtas harmoniski (kurā rodas sekli sitieni) vai disonējoši (kad ir jūtami sitieni). Vēl viens ietekmīgs aspekts būtu tas, kā mēs interpretējam kadences un akordus: noteiktas toņu sakritības var izraisīt noteiktus efektus atkarībā no to attiecīgajiem pamatiem; jo šādi komponenti var darboties kopā, lai radītu gaidītus, bet interesantus rezultātus, kas veido sarežģītākas struktūras, piemēram, melodijas un harmonijas kopumā.
Visbeidzot, tas ir ļoti svarīgi mūsdienu producēšanas stiliem — pievienojot kontroli pār pamatfrekvencēm, mēs varam efektīvi izmantot tādus efektus kā fāzēšana un koriģēšana, kas lielā mērā ir atkarīgi no precīzas toņa kontroles pār atsevišķiem celiņiem, kas apvienoti lielākās skaņu ainavās. Nodrošinot toņu stabilitāti visos audio avotos vienā telpā, var izveidot interesantus jaunus tembrus, vienlaikus saglabājot fona melodiskās līnijas, kas saglabājas visā miksā vai aranžējumā.
Skaņas fizika
Pirms iedziļināties mūzikas frekvences pamatos, ir svarīgi saprast skaņas fiziku. Skaņa ir enerģijas veids, ko rada vibrējoši objekti. Kad kaut kas tiek vibrēts, tas rada gaisa daļiņas, kas saduras ar nākamo gaisa daļiņu komplektu un pārvietojas viļņu veidā, līdz sasniedz ausi. Šis kustības veids ir pazīstams kā "skaņas vilnis". Šim svārstīgajam skaņas vilnim ir dažādas fiziskas īpašības, piemēram, frekvence.
Kā rodas skaņas viļņi
Lai mēs dzirdētu skaņu, vibrējošam objektam ir jārada vibrācijas gaisā. To veic kompresijas un retināšanas viļņu kustība, kas pārvietojas no avota caur apkārtējo gaisu. Viļņu kustībai ir frekvence un viļņa garums. Kad tas virzās pa gaisu, tas sadalās atsevišķās viļņu formās, kas sastāv no vairākām frekvencēm dažādos amplitūdas līmeņos. Vibrācijas iekļūst mūsu ausī un liek mūsu auss bungādiņai vibrēt noteiktās frekvencēs, ļaujot mums tās interpretēt kā skaņu.
Skaņas viļņa zemākā frekvence ir pazīstama kā tā pamata frekvence vai pamattonis. Parasti to mēs uztveram kā “noti”, kas saistīta ar instrumentu vai balsi. Kad instrumenta stīga vibrē visā tās garumā, rodas tikai viena frekvence: tās pamattonis. Ja objekts vibrē uz pusi no tā garuma, tiks radīti divi pilni viļņi un tiks dzirdami divi toņi: viens augstāks nekā iepriekš (tā “uz pusēm nosvērta nots”) un viens zemāks (tā “dubultā nots”). Šī parādība attiecas uz visiem instrumentiem, kas var radīt vairākus toņus atkarībā no tā, cik liela daļa to struktūras tiek ierosināta vibrācijas laikā, piemēram, stīgām vai pūšamajiem instrumentiem, piemēram, flautai.
Ar pamatfrekvenci var arī manipulēt, izmantojot tādus paņēmienus kā harmonija, kur vienlaikus tiek atskaņotas vairākas notis, lai radītu lielākas skaņas, kā arī akordi, kur divas vai vairākas notis tiek atskaņotas kopā intervālos, kas ir mazāki par oktāvām, tādējādi radot bagātīgākas skaņas, kas bieži vien ir atkarīgas no šīs sākotnējā pamata toņa modulācijas lielā mērā to raksturam un emocionalitātes izjūtai. Saprotot, kā frekvence rada skaņas viļņus un mijiedarbojas ar citām frekvencēm, mūziķi var izmantot šos principus, lai komponētu spēcīgu mūziku, kas piepildīta ar izteiksmi un emocijām, kas dziļi rezonē ar klausītājiem gan apziņas, gan zemapziņas līmenī.
Frekvences un toņa fizika
Skaņas fizika galvenokārt balstās uz frekvenci un toņu. Frekvence būtībā ir to reižu skaits, kad skaņas vilnis pabeidz pilnu ciklu sekundē, savukārt augstums ir subjektīva frekvences pieredze, ko var dzirdēt kā zemus vai augstus toņus. Šie divi jēdzieni ir savstarpēji saistīti, un pamata frekvence nosaka mūzikas noti jebkurā instrumentā.
Pamatfrekvence ir akustisks vilnis, ko izstaro vibrējošs objekts, kam ir tāda pati frekvence kā visiem citiem šī objekta radītajiem akustiskajiem viļņiem, kas nosaka tā mūzikas noti. Tas nozīmē, ka jebkuram instrumentam tā dzirdamais toņu diapazons sākas no pamatfrekvences un turpinās uz augšu līdz augstākas kārtas frekvencēm, ko rada virstoņi vai harmonikas. Piemēram, ideāla ģitāras stīga satur vairākas harmonikas, kuru frekvences ir daudzkārtējas ar tās pamatfrekvenci, piemēram, dubultā (otrā harmonika), trīskāršā (trešā harmonika) un tā tālāk, līdz galu galā tā sasniedz vienu oktāvu virs sākuma toņa.
Pamatelementu stiprums var būt atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, stīgas izmēra, spriedzes un materiāla, ko izmanto instrumenta izgatavošanai, vai signāla apstrādes iekārtu veida, ko izmanto tā pastiprināšanai; tāpēc, kad runa ir par mūzikas komponentu izveidi, ir rūpīgi jāapsver, lai katra nianse būtu pietiekami skaidra, nepārslogojot viena otru vai neradot pārāk daudz atbalsošanās.
Pamatfrekvence mūzikas instrumentos
Pamatfrekvence ir galvenais jēdziens, kas jāsaprot, apspriežot jebkāda veida mūzikas instrumentus. Tā ir skaņas pamatfrekvence, kas rodas, kad instrumentā tiek atskaņota nots. Pamatfrekvenci var izmantot, lai analizētu nots atskaņošanas veidu, kā arī instrumenta toni un skaņu. Šajā rakstā mēs apspriedīsim pamatfrekvences jēdzienu un tā izmantošanu mūzikas instrumentos.
Kā pamata frekvence tiek izmantota, lai identificētu mūzikas notis
Pamatfrekvenci mūziķi izmanto, lai definētu un identificētu mūzikas notis. Tā ir periodiskā skaņas viļņa galvenā frekvence, un tā tiek uzskatīta par galveno, kas veido tembra īpašības (skaņas “tekstūra” vai toņa kvalitāte). Tembrs visbiežāk tiek saistīts ar dažādiem instrumentiem vai balsīm, jo katram no tiem ir savi atšķirīgi toņu veidi, kas padara tos atpazīstamus, pat ja tie spēlē vienu un to pašu noti.
Kad instruments vai balss atskaņo noti, tas vibrē noteiktā frekvencē. Šo frekvenci var izmērīt un noteikt šīs nots augstumu, pamatojoties uz tās pozīciju attiecībā pret citām notīm. Zemākās frekvences parasti ir saistītas ar zemākām notīm (zemākiem toņiem), un augstākas frekvences parasti atbilst augstākām notīm (augstākiem toņiem).
Šī frekvence, ko mēra, atsaucoties uz mūzikas notīm, ir pazīstama kā pamatfrekvence, ko var saukt arī par “augstuma klasi” vai “pamattonis”. Vienkārši sakot, pamatfrekvence palīdz mums noteikt, kādā notī kaut kas tiek atskaņots, savukārt tembrs norāda uz kādu instrumentu vai balsi tas tiek atskaņots.
Mūzikas producēšanā pamatfrekvences palīdz mums atšķirt dažādus instrumentus, kas spēlē līdzīgas notis, piemēram, zināt, kad vijoles vietā ir alts, kas rada ļoti augstus toņus. Šo melodiju identificēšana palīdz komponistiem radīt unikālas skaņas un uzlabot skaņdarbus, vienlaikus miksējot pēcapstrādes laikā. Tiešā izpildījuma situācijās instrumentiem var būt nepieciešami skaņotāji, kas mēra katra instrumenta unikālo pamatfunkciju, lai izpildītāji izpildes laikā vienmēr precīzi atbilstu paredzētajam nošu diapazonam. Izprotot, kā fundamentālās frekvences var palīdzēt mums tās labāk identificēt, veidojot mūziku gan tiešraidei, gan studijām, mēs gūstam nenovērtējamu ieskatu daudzveidīgu melodiju līniju veidošanā mūsu klausītāju priekam!
Kā dažādi instrumenti rada dažādas pamatfrekvences
Pamatfrekvence ir viens no svarīgākajiem mūzikas instrumentu atribūtiem, jo tas nosaka mūzikas skaņas augstumu un toni. Katrs instruments rada savu unikālo pamata frekvenci, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, piemēram, tā garumu un materiālu, no kura tas ir izgatavots. Vienkāršojot, instrumenta garums ir tieši saistīts ar tā skaņas viļņu lielumu.
Piemēram, kad ģitāras stīga tiek noplūkta, tā vibrē ar noteiktu ātrumu (atkarībā no tā, cik spēcīgi tā tika noplūkta), kas pārvēršas tās pamatfrekvencē – cilvēkiem dzirdamajā diapazonā –, kas radīs noteiktus virstoņus. Līdzīgi, zvans vai gongs vibrēs, kad to sit, un radīs noteiktas frekvences, kas saistītas ar tā masu vai izmēru.
Koka pūšaminstrumentu izmērs un forma ietekmē arī to pamatfrekvenci, jo tie būtībā ir vēja pūstas caurules ar pieslēgvietām vai caurumiem, kas izvietoti gar to virsmu, lai modulētu tajos esošo gaisa strāvu; tas ļauj viņiem izveidot dažādas notis savā diapazonā, paceļot dažādus toņus no šī viena avota. Vispārīgi runājot, mazākiem niedru instrumentiem, piemēram, flautām un klarnetēm, ir nepieciešams mazāk gaisa, lai iegūtu spēcīgākas vibrācijas augstākās frekvencēs nekā lielākiem instrumentiem, piemēram, fagotiem un obojas.
Apsverot, kā instrumenta garums, materiāla sastāvs un citi raksturlielumi veicina nosakāmu frekvenču radīšanu cilvēka dzirdamajā diapazonā, mēs varam redzēt, ka dažādiem mūzikas instrumentiem ir atšķirīgas īpašības, kas rada unikālas skaņas, ja tās tiek manipulētas muzikālā izteiksmē, tādējādi veicinot mūsu bagātīgo izpratni par mūziku. teorija!
Pamatfrekvences pielietošana mūzikā
Pamatfrekvence jeb pirmā harmonika ir galvenais elements, par ko jādomā kā mūziķim. Tā ir periodiskā skaņas viļņa zemākā frekvence, un tai ir būtiska loma tajā, kā mēs uztveram atlikušās harmoniskās sērijas. Kā mūziķim ir ļoti svarīgi saprast, kas ir pamata frekvence un kā to var izmantot mūzikā, lai radītu bagātīgu un sarežģītu skaņu. Izpētīsim, kā mūsu mūzikā izmantot pamata frekvenci.
Pamatfrekvences izmantošana harmonijas radīšanai
Mūzikā pamatelementi ir frekvence, kurā skaņa rada savu atšķirīgo toni. Šī pamatinformācija, kas atrodama tādos mūzikas elementos kā tonis un harmonija, palīdz radīt identitāti jūsu radītajam mūzikas skaņdarbam. Apvienojot viena instrumenta pamatfrekvenci ar cita instrumenta pamatfrekvenci, rodas harmonija.
Lai izmantotu pamatfrekvenci, lai radītu harmoniju, ir svarīgi saprast aiz tā esošo jēdzienu. Termins “pamatfrekvence” attiecas uz jebkuras nots vai toņa unikālo rezonansi, kas kalpo par tās būtisku pamatelementu. Izprotot katras skaņas individuālās frekvences, varat noteikt tās specifisko raksturu un pēc tam izmantot šo informāciju, lai izveidotu melodijas, akordus vai harmonisku progresu starp diviem dažādiem instrumentiem vai skaņām.
Piemēram, apvienojot divas skaņas (A un B), kur A ir 220 Hz un B ir 440 Hz — ar pamata frekvenču attiecību 2:1 — jūs varat izveidot lielāko trešdaļu intervālus starp A un B harmonijā (nodrošinot abus piezīmes atbilst liela mēroga shēmai). Turklāt, ja cits instruments (C) ievada miksu ar 660 Hz — ar perfektu ceturto intervālu no B —, vienlaikus saglabājot attiecīgās pamatfrekvences tajā pašā 2:1 attiecībā; vēl lielāka saliedētības sajūta radītos starp šiem trim instrumentiem, ja tie tiktu atskaņoti kopā!
Pamatfrekvenču izmantošana kopā ar melodijām palīdz mums izveidot sarežģītākas mūzikas kompozīcijas, kas saglabā zīmolam raksturīgu identitāti. Tas arī ļauj mums izpētīt jaunas harmoniskas faktūras/skaņu ainavas atšķirībā no jebko, ko esam dzirdējuši iepriekš! Vienkārši atcerieties, ka, izmantojot šo mūzikas radīšanas metodi; vienmēr sāciet, pārzinot katra toņa pamata frekvenci (FF), jo tā var kalpot kā jūsu ceļvedis, veidojot harmonijas!
Pamatfrekvences izmantošana, lai izveidotu ritmu
Pamatfrekvence jeb skaņas viļņa bāzes frekvence parasti tiek izmantota mūzikā, lai radītu ritmu. Lēnāk kustīgiem skaņas viļņiem ir garāks viļņu garums un zemākas frekvences, savukārt ātrāk kustīgie skaņas viļņi rada augstākas frekvences. Pielāgojot sintezētā skaņas viļņa pamatfrekvenci, mūziķi var efektīvi manipulēt ar savu skaņdarbu plūsmu un tempu.
Daudzos mūzikas žanros specifiskiem ritmiem atbilst dažādas pamatfrekvences. Elektroniskā deju mūzika bieži izmanto šo paņēmienu, izmantojot strauji mainīgas skaņas ar augstām pamatfrekvencēm. Un otrādi, hip-hop un R&B skaņdarbos bieži tiek izmantotas zemas skaņas ar gariem viļņu garumiem, kas kustas mierīgā ātrumā — tie atbilst vienmērīgiem bungu sitieniem, kas nodrošina stabilu ritmisku pamatu vokālajiem elementiem.
Manipulējot ar sintezētā skaņas viļņa pamatfrekvenci, mūzikas mākslinieki spēj radīt unikālus ritmus, kas nosaka viņu pašu kompozīcijas stilistisko identitāti. Apzināti izmantojot pamatfrekvences, mākslinieku ierīces izstrādāja sarežģītas sekvencēšanas formulas, kas ir pretrunā tradicionālām mūzikas kompozīcijas struktūras un dinamikas pieejām. Mūzika, kas radīta, izmantojot šo metodi, ir atsaucīgs līdzeklis unikālu ideju vai stāstu paušanai.
Secinājumi
Noslēgumā jāsaka, ka izpratne par skaņas pamata frekvenci ir viens no mūzikas producēšanas pamatiem. Bez pamata frekvences būtu grūti saskatīt melodijas un radīt mūziku, kas rezonē ar cilvēkiem. Izprotot ar to saistītos jēdzienus un tās atrašanas procesu, varat radīt ietekmīgāku mūziku saviem klausītājiem.
Pamatfrekvences kopsavilkums un tās izmantošana mūzikā
Pamatfrekvence, kas pazīstama arī kā skaņas “piķis”, ir viena no galvenajām sastāvdaļām, ko izmanto mūzikas radīšanai un identificēšanai. Šī frekvence ir instrumenta zemākais tonis. To var gan dzirdēt, gan sajust, un kopā ar citiem toņiem rada virstoņus jeb “harmonikas”. Šīs papildu frekvences paplašina to, ko mēs varam dzirdēt pamata toņos, un padara tās patīkamākas, ja tās uztver cilvēka auss.
Muzikālajā kontekstā pamata frekvence bieži tiek izmantota, lai atzīmētu frāžu sākuma un beigu punktus, veicot harmoniskas izmaiņas vai liekot tās uz spēcīgākiem akcentiem nekā citas notis. Tas var arī mainīt esošās skalas, lai uzsvērtu noteiktus intervālus labāk nekā citus. Pareizi manipulējot ar to, komponisti spēj saasināt noteiktas emocijas vai izraisīt specifisku atmosfēru mūzikā. Pamati ir arī neticami svarīgi daudziem mūzikas instrumentiem; stīgu instrumentiem ir nepieciešami īpaši fundamentālie toņi, lai tie paliktu saskaņoti, savukārt pūšamie instrumenti tos izmanto kā atskaites punktus, izliekot savas notis.
Noslēgumā jāsaka, ka fundamentālā frekvence ir mūzikas kompozīcijas un izpildījuma stūrakmens elements, kas pastāv jau kopš seniem laikiem. Spēja to kontrolēt ļauj mūziķiem saliekt mūziku pēc savas gribas un manipulēt ar to emocionāli un estētiski. Pamatfrekvences izpratne palīdz mums labāk novērtēt, cik tā ir smalka, bet ietekmīga plašākā mūzikas teorijas un struktūras kontekstā.
Es esmu Joosts Nuselders, Neaera dibinātājs un satura mārketinga speciālists, tētis, un man patīk izmēģināt jaunu aprīkojumu ar ģitāru, un es kopā ar savu komandu veidoju padziļinātus emuāra rakstus kopš 2020. gada. lai palīdzētu lojālajiem lasītājiem ar ierakstīšanas un ģitāras padomiem.
